Kad šķiet, ka jau viss pamazām nokārtojas – ierodas atkal viņš. Un vēl tā ziņa…
Ceturto daļu vari izlasīt šeit: Sarmīte, aizejot no vīra, iztirgoja visu drēbju skapi AndeleMandele un pilnīgi mainīja savu skatu uz dzīvi (4.daļa)
Durvju actiņa sagrozīja viņa atspulgu, padarot to vēl apjukušāku. Jānis stāvēja kāpņu telpas pustumsā, rokās sažņaudzis saburzītu pušķi, un viņa pleci bija sarauti tā, it kā uz tiem spiestu neredzams smagums. No viesistabas plūda saspringts klusums — Madara un Irēna bija sastingušas, ieklausoties katrā skaņā.
— Sarmīt, never vaļā, — asi pačukstēja Madara, pienākot viņai pavisam tuvu. — Pasaki caur durvīm, lai tinas prom.
Sarmīte uz mirkli aizvēra acis, jūtot, kā parādās pazīstams baiļu un vainas apziņas kamols. Bet, kad viņa atkal ieskatījās actiņā un ieraudzīja viņa trīcošās rokas un bezpalīdzīgo grimasi, kaut kas viņā guva virsroku pār bailēm.
— Es nevaru viņu tā atstāt, — viņa klusi atbildēja draudzenei. — Viņš izskatās… ne visai labi.
Lēnām, pārvarot pretestību, viņa pagrieza atslēgu un pavēra durvis, nenoņemot izturīgo durvju ķēdīti. Šaurā sprauga kļuva par barjeru starp viņas veco un jauno pasauli.
— Jāni, ko tev vajag? — viņas balss skanēja caur spraugu, mierīgāk un stingrāk, nekā viņa bija gaidījusi. — Man ir viesi.
— Sarmīt… Saulīt… — viņa balss drebēja, pārejot aizsmakušā čukstā, un no viņa dvesa smaka. — Es kļūdījos. Es visu sapratu. Piedod man, muļķim. Paņem šos ziedus… Tās ir tavas mīļākās, krizantēmas…
Viņa skatījās, kā viņš bāž saburzītos ziedus spraugā, mēģinot tos iegrūst iekšā. Kādreiz šāds žests varētu viņu aizkustināt. Tagad tas izraisīja tikai rūgtu žēlumu un nepatiku. Viņa atkāpās soli atpakaļ.
— Tu neesi atnācis tukšām rokām, tas ir aizkustinoši, — viņa teica, un viņas vārdi skanēja ar ledainu pieklājību. — Bet ziedi neko nemainīs. Mums nav par ko runāt.
— Es taču tevi mīlu! Es bez tevis nevaru. Tajā mātes dzīvoklī… tas ir murgs. Es tā nevaru. Atgriezīsim visu, kā bija.
Tajā brīdī priekšnamā parādījās Madara. Viņa nostājās blakus Sarmītei kā siena, taisna un nepiekāpīga.
— Jāni, tu dzirdēji? — viņas balss skanēja skaļi un skaidri, bez mazākās šaubu ēnas. — Viņai nav ar tevi par ko runāt. Ej prom. Nepadari sevi par apsmieklu.
Viņa skatiens, dūmakains un nefokusēts, atrada Madaru. Un tajā pašā sekundē viņa seja sagriezās, nožēlas masku nomainīja cita grimase.
— Ā, tava draudzene-padomdevēja ir klāt! — viņš nošņāca. — Es tā arī zināju! Tas jūs viņu pret mani noskaņojāt.
Viņš nometa pušķi uz grīdas. Ziedi ar trulu būkšķi atsitās pret betonu, un dažas ziedlapiņas aizlidoja pa gaisu.
— Labi. Man tādu tevi nevajag. Padomā tik, grāmatvede. Atradīšu sev jaunu un skaistu.
Pagriezies viņš, streipuļodams, aizvilkās uz kāpņu pusi. Sarmīte lēnām, it kā viņas kustībām traucētu neredzams spēks, aizvēra durvis. Slēdzenes klikšķis noskanēja apdullinoši skaļi. Viņa atspieda pieri pret vēso koka virsmu, jūtot, kā trīce atkāpjas, dodot vietu ledainam, visu aizpildošam mieram.
Viesistabā viņu gaidīja nobālējušas un satrauktas draudzenes.
— Sarmīt, kā tu jūties? Turies, — klusi teica Irēna. — Viņš vienkārši mēģina tevi ietekmēt. Viņš spēlē uz tava žēluma.
Sarmīte dziļi ievilka elpu, mēģinot izdzēst no atmiņas viņa seju.
— Es zinu, — viņa atbildēja. — Bet tik un tā… ir smagi. Un kauns. Kauns, ka es tik daudzus gadus ļāvu šim cilvēkam būt blakus, pieņēmu viņu tādu. Paldies jums, ka bijāt šeit.
— Beidz. — Madara aplika roku viņai ap pleciem. — Galvenais — tu nesalūzi. Tu esi malacis. Viņš tagad saprata, ka ar šo neko nepanāks, un aizsūtīja tevi tālāk. Ceru, ka šī tiešām bija pēdējā reize.
Sarmīte skatījās viņu sejās — uz skarbo, uzticamo Madaru un maigo, gudro Irēnu. Un tajā brīdī viņa ar pilnīgu skaidrību saprata: viņas īstā ģimene, viņas balsts un atbalsts bija šeit, šajā istabā. Viss pārējais — tikai smaga pagātnes atbalss, kuru vajadzēja palaist vaļā.
Lavandu diena. Pagāja mēnesis
Mēnesis, kas bija piepildīts ar jaunu ritmu, jaunām krāsām un jaunu jēgu. Veikalā “Siluets” Sarmīte nejutās kā iesācēja, bet gan kā pilntiesīga daļa no mazās pasaules, ko radījusi Eleonora. Viņa pārliecinoši konsultēja klientes, viegli rīkojās ar kasi, un viņas mierīgais, patīkamais smaids kļuva par veikala vizītkarti. Kādu dienu viņas maiņas laikā ienāca pati Eleonora. Viņa klusējot dažas minūtes novēroja, kā Sarmīte palīdz sakombinēt tērpu jaunai meitenei, un viņas sejā parādījās apmierināts smaids.
— Sarmīt, jūs esat vienkārši brīnumdare, — viņa teica, kad kliente, starodama, aizgāja ar pirkumu. — Klientes jūs dievina, un, kas nav mazsvarīgi, pārdošanas apjomi jūsu maiņās ir ievērojami auguši. Es vēlos jums piedāvāt palielināt darba stundas un pievienot divas darba dienas. Un, protams, pielikumu pie algas.
Sarmīte juta, kā pār viņas vaigiem pārveļas silts prieka vilnis. Tas nebija tikai viņas darba novērtējums. Tas bija apstiprinājums tam, ka viņa ir uz pareizā ceļa.
— Eleonora, paldies! — viņas balss ietrīcējās no patiesām emocijām. — Es ar prieku piekrītu.
— Un ziniet… — veikala īpašniece ieturēja pauzi, viņu pētot. — Tā kā jūs tik labi jūtat, kas patīk mūsu sievietēm, vai jūs nevēlētos pamēģināt pastrādāt ar mūsu piegādātājiem? Pārskatīt katalogus, izvēlēties jaunus modeļus pasūtījumiem? Es redzu, ka jūsu nojauta ir nevainojama.
Sarmītes acis iedegās tādā ugunī, kādas nebija pat visveiksmīgākajās viņas grāmatvedes karjeras dienās.
— Es gribu! — viņa iesaucās, neslēpjot entuziasmu. — Ļoti gribu!
Tās pašas dienas vakarā viņa neskatījās savu mīļāko seriālu. Viņa iekārtojās pie datora, noliekot sev blakus tējas tasi un piezīmju grāmatiņu. Ekrānā bija atvērtas vairumtirgotāju vietnes, tabulas ar cenām, audumu un fasonu apraksti. Viņa pētīja tendences, salīdzināja cenas, izrakstīja iepatikušos modeļu rakstus. Un viņa izjuta azartu, īstu, dzīvu skaistuma mednieka azartu, kādu nekad nebija pazinusi, kārtojot bezgalīgās skaitļu kolonnas.
“Re, kur tas ir… — viņa domāja, ar baudījumu veicot pierakstus. — Tā pati sajūta, kad darbs nav nasta, bet prieks. Es ne tikai “savilku debetu ar kredītu”. Es kaut ko radu. Es ietekmēju visa veikala sortimentu!” Viņa nolika piezīmju grāmatiņu malā un no skapja augšējā plaukta izņēma vecu, nobružātu burtnīcu vaskadrānas vākos — savu mājas grāmatvedību par pēdējiem pieciem gadiem. Viņa to pāršķirstīja, skatoties uz ienākumu un izdevumu stabiem, kas kādreiz bija viņas finansiālās dzīves jēga. Tad viņa atvēra tīru lapu un pirmajā lappusē lieliem, pārliecinošiem burtiem uzrakstīja: “Mans veikals. Plāns”.
Tajā brīdī iezvanījās telefons — Irēna zvanīja video zvanā. Ekrānā parādījās viņas labā, smaidīgā seja.
— Čau! Kādi panākumi mūsu stilistei-uzņēmējai?
— Irēn, tu nevarat iedomāties! — Sarmīte ar entuziasmu pagrieza kameru, rādot izmētātās drēbju modeļu izdrukas. — Man uzticēja iepirkt kolekciju! Un es jau izdomāju nosaukumu savam nākotnes veikalam… “Lavandu diena”. Kā tev šķiet?
— Man patīk! — Irēna silti pasmaidīja. — Ļoti maigi un stilīgi. Redzu, ka tu vairs nebaidies sapņot.
— Beidzu baidīties, — klusi teica Sarmīte, un viņas balsī skanēja nelokāma pārliecība. — Bija baisi sēdēt tajā bedrē. Bet, kad tiku ārā… sapratu, ka baidīties vairs nav no kā.
Viņa ar vieglu smaidu aizvēra piezīmju grāmatiņu ar jaunajiem plāniem. Viņas skatiens, vērsts pa logu uz tumstošajām debesīm, bija pilns apņēmības un mierīgas ticības nākotnei. Viņa nezināja, kas viņu gaida rīt, bet pirmo reizi mūžā bija gatava sagaidīt šo “rītdienu” ar atplestām rokām. Vēlu vakarā, kad viņa jau dzēsa gaismu un gatavojās miegam, telefons uz nakts skapīša klusi novibrēja. Viena īsa ziņa no nezināma numura. Tikai viena rinda, bet no tās apstājās viss, domas, prāts, saprašana kur atrodies: “Mantojumu nepiedod. It īpaši svešu.”
Telefons izslīdēja no viņas nespēcīgajiem pirkstiem un nokrita uz segas. Istaba, kas vēl pirms sekundes bija tik mājīga un droša, pēkšņi piepildījās ar neredzamiem draudiem. Vai tas atkal ir viņš? Vai kāds cits? Un ko nozīmē “svešs mantojums”? Viņas dzīvoklis? Viņas jaunā, tik trauslā dzīve? Pagātnes ēna atkal klāja pār viņu savu auksto spārnu.
Nākamo daļu publicēsim rīt.
Iegriezies atkal, lai turpinātu izdzīvot šo stāstu kopā. Priekšā mūs gaida daudz interesanta un pat varbūt biedējoša…
